Kad cilvēks spēj just un patiesi pieņemt otru cilvēku, tad viņš spēj arī atrast dažādus veidus kā palīdzēt otram. Cita cilvēka pieņemšana veicina attiecības, tajās viņš var augt, attīstīties, veikt konstruktīvas izmaiņas savā dzīvē, iemācīties risināt dažādas problēmas, būt psihiski vesels, veiksmīgs un radošs. Jā, tas ir viens no dzīves skaistākajiem un vienkāršākajiem paradoksiem: tad, kad cilvēks sajūtas patiešām citu pieņemts, viņš atbrīvojas un var sākt domāt par to kā kaut ko mainīt, kā augt un attīstīties un kā kļūt par to, kas varētu būt.
Pieņemšana ir kā auglīga augsne, kas ļauj mazai sēkliņai izaugt par tādu ziedu, par kādu tā varētu kļūt. Augsne jau ir tikai tā, kas veicina sēklas kļūšanu par ziedu. Viņa atbrīvo sēkliņas spēju augt, bet potenciāls atrodas tikai un vienīgi pašā sēkliņā. Tas ir tāpat kā ģimenē bērnam ir potenciāls lai attīstītos, bet pieņemšana ir kā augsne- tā atļauj bērnam realizēt savu potenciālu.
Kāpēc tieši vecāku pieņemšana tik ļoti pozitīvi ietekmē bērnus? Tas parasti nav tik vienkārši saprotams vecākiem. Jo liela daļa cilvēku domā, ja mēs pieņemam bērnus, tad jau viņi paliks tādi kādi ir un neko nemainīs. Un pats labākais veids, lai bērni nākotnē kļūtu par kaut ko labāku ir pateikt tiem, ka jūs viņus nepieņemat tikai tagad, bet tas ar laiku mainīsies.
Tāpēc arī lielākā daļa vecāku audzinot savus bērnus un sarunājoties ar tiem izmanto tieši tos vārdus un teikumus, kuri parasti bērnos rada sajūtu, ka viņus nepieņem, līdz ar to var teikt, ka vecāki izmanto nepieņemšanas valodu un uzskata to par labāko palīdzības veidu saviem bērniem. Līdz ar to veidojas ģimenes augsne, ar kuras palīdzību vecāki audzina savas atvases un „it kā ” veicina bērna attīstību, vis biežāk šie audzināšanas paņēmieni ir saistīti ar dažāda veida bērna vērtējumu– spriedumi, kritika, sprediķi, aizrādīšana, komandēšana un sodīšana – šie visi ir tieši tie veidi, kuri sagādā bērniem sajūtas, ka viņus nepieņem.
Pieņemšanas valoda ir tā, kura ļauj bērniem pacelties un augt, tā atbrīvo bērnu, lai tas spētu dalīties a savām jūtām un problēmām. To pierādījuši ir psihoterapeiti un psihologi savā darbā, ka visefektīvākie speciālisti ir tieši tie, kuri strādājot ar klientiem, spēj tos pieņemt . Kā stāsta klienti, ka viņi spēj terapeitam uzticēties un stāstīt dažnedažādas sliktas lietas par sevi tikai tāpēc, ka viņi jūt, ka psihologs viņu pieņems, neatkarīgi no tā vai viņš stāstīs labu vai sliktu. Līdz ar to var arī secināt, ka tieši pieņemšana ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicina izaugsmi un pārmaiņas terapijā un konsultēšanā.
Apskatot visu iepriekš rakstīto, var secināt, ka ļoti svarīga ir cilvēka pieņemšana, bet tā ir tik pat svarīga kā mīlestība pret cilvēku. Laikam jau pieņemt citus ir tāds patiešām patiess „mīlestības akts”, jo justies pieņemtam nozīmē arī justies mīlētam. Un nav jau nemaz tik sena, ka psiholoģijā ar vien vairāk sāk novērtēt šo mīlestības tēmu, kā milzīgu spēka avotu, jo tā palīdz attīstīties prātam un ķermenim, tad kad tam ir nodarīts pāri. Ne pa velti saka, ka mīlestība dziedē visu! Un lai atvieglotu ceļu vienam cilvēkam pie otra, palīdz tādas prasmes kā Aktīvā Klausīšanās, kas palīdz pieņemt un saprast nozīmīgos cilvēkus mums apkārt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru