Piedzīvotais 2-3. gadu vecumā un ieguvumi!

Šodien gribu pastāstīt kādā pasaulē dzīvo 2-3 gadus vecie mazuļi un no kā ir atkarīga vecāku un bērnu veiksmīga sadarbība un līdzāspastāvēšana.

1)    Kādas ir bērna attiecības ar priekšmetu pasauli, jeb spēlēm un rotaļām.
Šajā vecumā bērnam ir attīstījušās spējas pašam ēst ar karoti, padzerties no krūzītes, noturēt zīmuli, rakt zemi ar lāpstiņu u.c.  2-3 gadus vecs bērns sāk spēlēt vienkāršas spēles, atdarinot to, ko viņš redz mājās un bērnudārzā – liek gulēt lelles, klāj galdu, apskata zobus, brauc ar mašīnu u.c. Šajā vecumā spēles, un pieaugušo atdarināšana, ir sēkliņas, kuras tiek iesētas, lai sagatavotu bērnu piecu gadu vecumam, kurā lielu daļu bērna dzīves aizņem lomu spēles, kas, protams, veicina bērnu sociālās lomas apgūšanu un līdz ar to arī sociālo prasmju apgūšanu.
2)    Kā attīstās bērna attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
Šeit tiek domātas bērnu attiecības ar pieaugušajiem, kas galvenokārt balstās uz savstarpēju  sadarbību. Tas, ko bērns šajā vecumā vēlas no pieaugušā, ir kopīga darbošanās (spēlēt spēli, dziedāt, krāmēt klučus u.c.), tātad svarīga ir pieaugušā līdzdarbošanās bērna rotaļās un spēlēs. Spēlēšanās brīdī bērns vienlaicīgi no pieaugušā saņem gan uzmanību, gan labsirdību, gan sadarbību un šī trīsvienība arī raksturo to, ko tad bērns sagaida no pieaugušā šajā vecumā. Šajā vecumā bērnam vairs nepietiek ar pamatvajadzību apmierināšanu, bet ir radusies arī nepieciešamība pēc spēļu biedra. No sākuma pieaugušais kopā darbojoties ar bērnu tam stāsta, rāda un patiesi velta laiku dažādām nodarbēm, bet ar laiku šīs nodarbes pārņem pats bērns un kļūst patstāvīgs, tā iemācoties darīt pats. Tas arī nozīmē to, ka pieaugušais kļūst par tādu kā objektu, kuru atdarina, bet vienlaikus arī par tādu, kurš ir galvenais bērna sasniegumu vērtētājs. Tāpēc, tas ko saka pieaugušais par 2-3. gadus vecu bērnu arī veido viņa priekšstatus par sevi.
3)    Veidojoties un mainoties bērna attieksmei pret priekšmetu pasauli un pret pieaugušo, mainās arī tas kā bērns attiecas pret sevi.
No sākuma rodas jautājums! Kā bērns var zināt, kas viņš ir? Ko viņš var izdarīt pats? Domājams, ka šī bērna sapratne par to, kāds viņš ir, nāk tikai no pieredzes. Bērna individuālās pieredzes un pieredzes, ko bērns iegūst saskaroties ar citiem bērniem un pieaugušajiem. Saskarsmē ar citiem cilvēkiem bērns iegūst pieredzi par cita cilvēka uzvedību, attieksmēm, izpausmēm – un caur to visu viņš iepazīst arī sevi, tā saskaroties, it kā skatoties spogulī. Tas ko bērns šādā saskarsmē ar pieaugušajiem uzzina ir tas: Vai viņu mīl?, Vai viņš ir svarīgs? Lai bērns psihiski labi attīstītos, viņam ir nepieciešams piedzīvot to, ka viņš citiem ir nozīmīgs. To bērns uzzina dzirdot ko par viņu saka vecāki, kā viņu tur rokās, kā ar viņu sarunājas, cik daudz laika viņam velta u.c.. Un, protams, tas arī ir bērna attīstības pamatā un rada drošības sajūtu, kura ir nepieciešama, lai bērns varētu pilnvērtīgi iepazīt pasauli.
Pienāk brīdis, kad bērns sāk apzināties pats sevi (mans, es, komentē savas darbības, spēj saprast cita cilvēka emocionālo stāvokli – samīļo, iedod buču; atpazīst savu dzimumu; bērns sevi atpazīst spogulī un bildēs).
Tad, kad bērns sevi apzinās, varam sākt runāt par bērna pašvērtējumu, kas šajā vecumā  ir ļoti cieši saistīts ar to, kā pieaugušais vērtē bērnu: kā veiksminieku, vai tūļu u.c.
Protams, nevar aizmirst arī attiecības ar vienaudžiem, kurās bērns ap 2. gadu vecumu sāk arvien vairāk vērot savus vienaudžus un to fiziskos dotumus, izdarot secinājumus par to, kas viņiem ir kopīgs un atšķirīgs, un tādā veidā bērniem izveidojas priekšstats par savu fizisko ķermeni. Divu gadu vecumā bērniem savā starpā vairāk ir tādas kā objektu attiecības - tas nozīmē, ka viņi viens otru aiztiek, tausta, grūsta, uzkāpj viņiem, bet to emocionālajai reakcijai viņi vel nepiegriež tādu vērību, bet savukārt tas bērns, uz kura kāds uzgrūdies, izrādīs lielu neapmierinātību vai mēģinās atdarīt ar to pašu. Divu gadu vecumā, bērni negatīvas reakcijas attiecībā uz vienaudžiem izmanto daudz biežāk, nekā pozitīvas. Tādēļ arī bieži rodas jautājumi par kodējiem, sitējiem un vel dažādu izpausmju īpašniekiem.
Bet jau trīs gadu vecumā bērni labprāt spēlējas kopā, danco, lec, skrien, kutina viens otru un smejas. Viņi vairs necenšas izvairīties viens no otra un otru bērnu neuztver par rotaļlietu, bet jau par spēļu biedru ar kuru kopā var priecāties un spēlēties un pat pieņemt otra bērna iniciatīvu. Šajā vecumā bērni darbojoties kopā viens otrā atklāj un attīsta arvien jaunas īpašības un talantus, kā arī rosina radošumu un gūst viens no otra ļoti daudz pozitīvu emociju.

Esam pietuvojušies trīs gadu vecumam, kas ir ļoti nozīmīgs periods bērna dzīvē un
parasti vecāki šo vecumu sauc par problēmu un pārbaudījumu laiku. Laikam jau ne tikai šī vecuma bērnu vecāki sastopas ar grūtībām, bet arī bērni diezgan grūti pārdzīvo šo vecuma periodu, kurā nākas daudz strīdēties, mazāk „klausīt” to ko saka pieaugušie.
Ar kādām pārmaiņām saskaras bērns šajā vecumā?
Tas ir pavisam īss laika periods, kad bērnam ir ļoti ātri un strauji jāmaina kādi jau esoši stereotipi, attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem, notikumiem un sevi. Ir jāatrod sava vieta šajā lielajā pasaulē un jāsāk tā ieņemt. Šīs lielās pārmaiņas ir par iemeslu tam, ka parādās nestabilas rakstura iezīmes un emocionālais jūtīgums pret visu, ko saka vai dara pieaugušais.
Līdz šim vecumam, pieaugušajiem un bērniem nav krasu vēlmju atšķirību, bet ja ir, tad diezgan veikli ar kādu interesantu priekšmetu to var novērst. Bet jau 2,5-3 gadu vecumā bērnam parādās savas vēlmes, kas viennozīmīgi nesaskan ar pieaugušo vēlmēm. Tās parasti ir ļoti noturīgas, nenovēršamas un sākas ar vārdiem „es gribu...”. Līdz ar to varētu teikt, ka parādās tāds kā negatīvisms. Bet tas viss nerodas ar domu ieriebt vai spītēt pieaugušajiem, bet rodas ar domu uzsvērt savu „Es” un atrast savu viedokli. Otra īpašība, kura aizņem daudz vietas šajā vecumā ir spītība, kas nav tas pats, kas neatlaidība, un to vajadzētu atšķirt. Šīs rakstura īpašības atšķiras ar to, ka ja bērns prasa kādu konkrētu lietu un dara to neatlaidīgi, tad tā nav spītība, bet ja bērns saka: „Tev tas jādara tāpēc, ka es to gribu”, tad tā jau ir spītība, jo nav pamatojuma kāpēc. Bērns bieži vien pats nezina kāpēc viņš kaut ko vēlas, bet lai varētu iemācīties saprast savas vēlmes, no sākuma ir kaut kas jāvēlas, varbūt, pat nezinot kāpēc. Trešā īpašība ir visa noliegšana un īpaši visa tā, ko viņš kādreiz darīja bez grūtībām. Viņš protestē pret visu, kas kādreiz bija pieņemams. Ceturtā īpašība ir tā, ka bērns pilnīgi visu vēlas darīt pats, īpaši to, ko vel īsti nemāk. Retāk sastopamas īpašības ir tādas, kā bērna agresivitāte un nerimstoša konfliktēšana. Vai arī tādas situācijas, kas biežāk ir sastopamas ģimenēs, kurās ir vienīgais bērns – viņš vēlas, lai tiktu īstenotas visas viņa vēlmes, un pie mazākā iemesla metas zemē un sit galvu pret grīdu, taisa histērijas un izplūst asarās.

Ko nenovērtējamu bērns iegūst šajā vecumā?
Tas ko bērni šajā vecumā dara - paši ar saviem spēkiem, dažādi manipulējot, meklē jaunas metodes un variantus, kā viņi paši var tikt galā ar dažādām situācijām. Līdz ar to, šis ir tas vecums, kurā bērniem ir radusies iespēja mācīties, būt mērķtiecīgiem, pacietīgiem un neatlaidīgiem. Bērni arī vēlas, lai viņu neatlaidība un centība tiktu novērtēta no pieaugušo puses. Ja mēs, kā pieaugušie, spēsim novērtēt un cienīt bērna neatlaidību, kas vairāk izpaužas kā spīts vai konfliktēšana, tad bērns iemācīsies cienīt gan sevi, gan citus.
Nu redziet, cik daudz svarīgu dzīves prasmju apgūst mūsu mazulis šajā grūtajā dzīves periodā.

Rekomendācijas vecākiem:
1.    Nodrošiniet savam divgadniekam dažādas aktivitātes, spēles ar dažādiem priekšmetiem, un šīs spēles spēlējiet kopā, sadarbojoties un mācot spēlēties. Kad bērns šīs spēles ir apguvis, viņš sāk izrādīt iniciatīvu un pats to dara bez pieaugušā palīdzības. Centieties nedarīt neko tādu bērna vietā, ko viņš jau ir apguvis, bet atbalstiet un izrādiet cieņu iniciatīvai.
2.    Svarīgi ir atbalstīt bērna centienus atdarināt pieaugušo. To var darīt atbalstot bērna vēlmi darīt to pašu, ko dara pieaugušie (mazgāt traukus, slaucīt, rakt utt.)pirms tam parādot, kā tad īsti ir jādara tas interesantais darbiņš. Ar tik pat lielu aizrautību būtu jāpalīdz bērnam izpausties arī tādās jomās, kā pašapkalpošanās iemaņas, jo tieši šis ir īstais vecums, kad to var iemācīt bērnam, vienkārši kopā spēlējoties. Tas, kas tiek prasīts no vecākiem, ir pacietība.

3.    Lieliet savu mazuli par panākumiem! Ja kas neizdodas, tad vienkārši uzmundriniet un palīdziet, nevis kritizējiet un lamājiet. Bet vienlaicīgi atceraties, ka uzslavai ir jābūt pelnītai un pamatotai – uzslavai ir jābūt spilgtākai un emocionālākai, bet kritikai īsākai, paskaidrojošākai. Tā, palīdzot bērnam, jūs iemācat, ka kritikai nav pazemojošs raksturs, bet pamācošs un izglītojošs .

Kā piedzimst personība!

 Kad mazulis ierodas pasaulē, mēs vēlamies, lai viņš būtu vesels, lai spētu attīstīties un augt. Bet tad pienāk brīdis un mēs sākam aizdomāties par to kāds cilvēks būs mūsu bērns. Tieši tas ir tas brīdis, kad mēs sākam domāt par bērna personību.
 Bērns piedzimst un mēs nosakām viņa dzimšanas laiku un datumu, tad dodam viņam vārdu, tad sākam rūpēties par bērna pamatvajadzībām, emocionālajām vajadzībām un tas ir arī brīdis, kad mēs sākam piedalīties arī bērna personības veidošanās procesā jeb ceļā! Lēnām augot ar mūsu atbalstu bērns sāk pieņemt vispārpieņemtas normas un sāk attīstīties kā individualitāte.  Galvenais nosacījums bērna labvēlīgajai attīstībai ir bērna pozitīvās attiecības ar  vecākiem un tuviniekiem, tās ne tikai ir vajadzīgas, bet tā ir nepieciešamība.
 Viena no audzināšanas lielajām atslēgām ir patiesu, godīgu un atbilstošu uzslavu klātesamība.  Uzslavas ir cieši saistītas ar bērna uzvedības vērtējumu, ne tikai kā mēs vērtējam bērna uzvedību, bet arī kādā veidā mēs bērnam aizrādām par viņa nepieņemamo uzvedību. Tas viss ir tik svarīgi, jo tas arī bieži vien nosaka to, kā bērns jūtas . Laikam jau ir saprotams, ja bērns jūtas slikti tad viņam nu nekādi nevar veidoties pozitīvs pašvērtējums, jo tikai, tad kad savā ikdienā lielākoties bērns dzird uzslavas, viņš var sajust lepnumu un sākt sevi novērtēt pozitīvi. Nu un  tas arī ir par iemeslu tam, ka bērnā sāk attīstīties tāda svarīga vajadzība, kā vajadzība pēc atzīšanas – būt labākam, būt pamanītam. Tā īpašība bērna dzīvei un attīstībai ir nozīmīga ar to, ka tā veicina bērna vispusīgu attīstību un līdz ar to arī augstākas konkurences spējas. Ja mēs vēlamies lai bērns justos atzīts un pieņemts, tad mēs nedrīkstam lietot tādas frāzes kā „Tev neizdosies...”, „Paklusē, jo tu nezini” ar šīm frāzēm mēs parādam savam bērnam, ka mēs viņu nenovērtējam un neuztveram kā līdzvērtīgu. Lai viņš vel ir maza personība, bet tomēr ir un arī viņam ir tiesības uz savu viedokli.
Esam tikuši līdz tam, ka tad kad bērns sāk saprast to, ka vecāki viņu atzīst un sāk viņu sadzirdēt un uzklausīt, bērns sajūtas līdzvērtīgs, tikai tad bērnam var sākt veidoties pašam savs pozitīvs iespaids par sevi, tad kad bērns sāk sevi redzēt pozitīvi, tad viņš vēlas atdarīt ar to pašu un būt tāds kādu viņu vēlas redzēt pieaugušie un ievērot tā prasības. Tāpēc, lai tas varētu notikt, pieaugušajam ir : „Izrādiet, lūdzu pārliecību par to, ka mazulis noteikti iemācīsies to, kas viņam šobrīd tik labi vel nepadodas un ka viņš patiešām ir labs, godīgs, draudzīgs, nu vienkārši lielisks bērns”.(Tāpēc salīdzināšana ar citiem, te ir galīgi nevietā.)
Bieži vien jau ikdienā mēs gan atbalstam savus bērnus, gan slavējam, bet ir situācijas, kuras mūs sadusmo! Tas trakākais, ko mēs dusmās varam izdarīt ir pateikt: „Es tevi vairs nemīlu un aiziešu no tevis”, šos vārdus pasakot sāk grūt bērna pasaule un viņam piezogas bailes, kas var pāraugt šausmās, bet visbiežāk jūs to esat pateicis tikai tāpēc, ka esat pazaudējis pacietību par to, ka bērns nav ievērojis kādus jūsu izvirzītos noteikumus. Tāpat dusmu iespaidā bērnu vecāki nosauc par meli, vai zagli vai tūļu, kas parasti tiek vērstas pret bērnu, lai viņu noliktu pie vietas un arī tas viņu ļoti sāpina. Tikai nedomājiet to, ka pazemojums ir iedarbīga metode! Jautāsiet kāpēc? Katru reizi, kad jūs pazemojat bērnu jūs viņā atstājat rūgtumu un negatīvas emocijas un ar laiku bērns attiecības veido negatīvi,  bieži  ir neapmierināts, bailīgs, aizvainots un pret pasauli noskaņots bērns, un galu galā izrādās, ka  arī pret jums.
Jūs esat tieši tie, kas bērnu iepazīstina ar pasauli, jūs esat daļa no pasaules, kurā dzīvo bērns.  Un viss tas, ko jūs bērnam sakāt un rādāt ļoti ietekmē to, jo iespējams, ka tas ir vienīgais, ko viņš par sevi zina. Ja jūs teiksiet, ka jūsu bērns nekas nav, tad vis drīzāk, ka viņš arī nekas nebūs! Pazemojot, noniecinot, kritizējot bērnu, tas nekā neveicina bērna vēlmi kļūt labākam. Bērnam veidoties un augt palīdz tikai vecāku mīlestība un ticība, kas pauž optimismu, ka bērns spēs būt labāks. Lai kā arī būtu es ticu, ka dots devējam atdodas un ko sēsi to pļausi! Sēsi mīlestību, tad arī to pļausi, sēsi bailes un dusmas, tad tie arī būs tie augļi ko novāksiet.
Tā noslēpumainā atslēdziņa, kura patiešām ir vajadzīga vecākiem ir spēja atcerēties, ka bērniem visos vecumos visvairāk vajadzīgs ir emocionālais atbalsts. Un noslēpums slēpjas tajā, ka vecākiem bērni ir jāatbalsta gan pozitīvos notikumos, gan negatīvos! Laikam jau tas ir tas pats grūtākais! Pateikt bērnam: „Es tevi nemīlu, ja tu to varēji izdarīt” ir noziegums pret bērnu un  tās ir vienas no kārtējām šausmām, ko bērns var dzirdēt no sava tuvākā! Bet tajos gadījumos, kad bērnam ir gadījusies kāda ķibele, tas kas var palīdzēt, jums pateikt savas sajūtas ir „Es tevi mīlu, bet esmu tik sarūgtināts....”, tā sakot mēs bērnu nepazemojam un šim teicienam ir milzīgs spēks, jo šī frāze bērnā rada kauna sajūtas un sirdsapziņas pamatus, kas dzīves laikā mums katram noderēs!
Visgrūtākais uzdevums vecākiem bieži ir iemācīt bērnam tikt galā ar savām emocijām un runa jau parasti iet par tā sauktajām negatīvajām emocijām. Tādēļ vecākiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai pamanītu tos brīžus, kad bērns uzvar pats sevi un ir pārvarējis kādu no grūtajām emocijām (dusmas, skaudību, bēdas), tajā brīdī ir noticis pats svarīgākais, jo bērnam ir uzradusies pieredze, ka tas ir iespējams un vel ar paša spēkiem. Tad kad bērns ir iemācījies pārvarēt sevi, mēs kā vecāki varam gavilēt, jo vienu no svarīgākajiem uzdevumiem mēs esam spējuši iemācīt savām atvasītēm.
Tad jau sanāk, ka ne tikai pieaugušo dzīve ir pārsteigumu, nepatikšanu, vilšanās un kļūdu pilna, bet arī bērns savā ikdienā sastopas ar tieši to pašu! Bērnam, protams, ir jāmācas tikt galā ar savām grūtībām. Piemēram: meli, bērnam ir tad, kad vēl nav izveidojusies tāda vērtība kā godīgums. Mūsu uzdevums ir būt par bērna ceļrādi un piemēru, lai veicinātu šīs vērtības rašanos bērnā. Tātad, pirmkārt, mums pašiem jāpiemīt ir šai īpašībai, tas ir tāpat kā ar angļu valodu, ja es to nemāku, es to nevaru iemācīt citiem!
Kā saka Mazais Princis: „Es neesmu burvis, es tikai mācos ”, esot kopā bērniem tas jāatceras vienmēr. Tādēļ bērnam ejot šo sarežģīto un nezināmo ceļu ,ko sauc par personības veidošanos, mēs pieaugušie un īpaši jau bērnu vecāki varam būt lieliski palīgi, nevis darot bērna vietā, bet darot tā lai darītos!