Ar kādiem pārdzīvojumiem saskaras bērni 4 un 5 gadu vecumā!

Sākot ar četru gadu vecumu saskarsme ar vienaudžiem kļūst ar vien patīkamāka, svarīgāka un nepieciešamāka tā ieņemot ar vien lielāku nozīmi četrgadnieka dzīvē.  Bērni ļoti uzskatāmi izvēlas spēlēties kopā ar vienaudžiem un reti izvēlas spēles vienatnē vai ar pieaugušajiem.
Tāpat līdztekus vajadzībai spēlēties kopā ar vienaudžiem, 4-5. gadu veciem bērniem parādās arī vajadzība pēc  vienaudžu atzīšanas, cieņas un novērtējuma. Šī ir pilnīgi dabīga vajadzība, bet tieši  šīs vajadzības apmierināšana rada daudz problēmu bērnu starpā, kas kļūst par iemeslu biežajiem konfliktiem starp viņiem. Bērni no visas sirds cenšas pievērst sev citu bērnu uzmanību, viņi ļoti cītīgi vēro citu bērnu skatienus, mīmiku, kas varētu paust to kāda ir vienaudžu attieksme pret viņiem. Ja citi bērni viņiem pārmet kaut ko, vai ir nevērīgi pret tiem, tad tie demonstrē apvainošanos. Bērnam šajā vecumā vissvarīgākais ir izteikties pašam, darīt kaut ko pašam, bet iniciatīvas no vienaudžu puses reti tiek atbalstītas. Ļoti spilgti to var pamanīt tajā brīdī, kad starp diviem 4-5 gadniekiem tiek uzsākts dialogs, kas īstenībā nemaz nav iespējams, jo viņi ir labi iemācījušies runāt un izteikties, bet nemaz nemāk vēl uzklausīt otru cilvēku. Tajā brīdī, kad 4-5. g.v.b. uzsāk sarunu, tad tā sastāv no tā ko viņš māk, ko var, ko ir paveicis, bet it nemaz netiek dzirdēts tas, ko saka otrs sarunas biedrs. Tas ko bērni šajā vecumā dara bieži izklausās pēc lielīšanās vai nu ar savu mantu, vai prasmēm, vai viedokli. Vissvarīgākais šajā vecumā ir nevis tas, ka bērns kaut ko māk vai, ka viņam kaut kas ir, bet gan tas, ka viņš to var nodemonstrēt vienaudzim. Un parasti tas tiek darīts ar mērķi, lai vismaz vienā jomā, ja ne visās pārspēt savu partneri. Ja bērnam ir kāda burvīga lieta vai notikums, tad tā zaudē vismaz pusi no savas burvības, ja to nevar parādīt nevienam.
Laikam jau visa atslēga slēpjas tajā, ka mazajam bērnam ir ļoti nozīmīga pārliecinātība par to, ka viņu mīl un ka viņš ir vislabākais. Bieži jau vien mājās bērns šo uzmanību saņem, viņš tiek gan mīlēts, gan atzīts par pašu labāko, bet grūtības rodas tad, kad bērns nonāk starp vienaudžiem, jo bieži vien tajā vidē tas  vairs nav tik viennozīmīgi. Jo vienaudži ir tā vide, kurā bērnam nākas sevi pierādīt kā labāko un vienreizīgāko un pieņemšana, atzīšana  vairs nenotiek pats par sevi kā tas ir ģimenē. Un lai bērnu šajā vecumā atzītu cits bērns, tam kā atribūti der jebkas – tās var būt bantes, lelles, čības, robots u.c. Un ja tev ir kas īpašs, tad vienaudzis ir tieši tas, kas to varētu novērtēt.
Var jau secināt, ka patiesībā jau 4-5 gadus vecs bērns saskarsmē ar citiem bērniem pirmkārt, jau redz pats sevi: jo citi ir domāti tam, lai būtu iespēja sevi ar kādu salīdzināt un lai redzētu attieksmi pret sevi. Bet pats vienaudzis ar viņa interesēm, attieksmēm, vērtībām nav nozīmīgs, tas netiek  pamanīts un uztverts, nu pareizāk sakot tiek pamanīts tikai tad, kad sāk traucēt vai uzvedas kaut kā tā kā viņam nepatiktu.
Un tajā brīdī, kad kaut kas nepatīk, var izskanēt tāda frāze kā „negrūsties stulbeni”, un ar šādiem izteicieniem var saskarties pie katra mazākā iemesla. Šie izteicieni parasti šajā vecumā tiek lietoti atklāti, ļoti spontāni un patiesi. Bet tas ko vienaudzis gribētu ir pavisam kas cits. Un tas ir tik vienkārši, tā ir tā pati atzīšana, pieņemšana un uzslava no vienaudžu puses. Tieši tas ir pats grūtākais šajā vecumā – iemācīt bērnu uzslavēt citu vienaudzi. Tāpēc arī viņi bieži strīdas.
Ir vel arī tādas grūtības kā bērnu neveiksmēm, ko viņi ļoti vēlas noslēpt no saviem vienaudžiem. Kā arī ļoti grūti pārcieš ja kāds tās atklāj. Šis ir tas vecums kurā bērni tā pa īstam pirmo reizi dzīvē saskaras ar konkurenci un sacensības garu, ko arī no sirds pārdzīvo. Bērni ļoti cītīgi vēro viens otru un  pamana gandrīz katru neveiksmi un veiksmi, viņi ik dienas vērtē otru bērnu un salīdzina to ar sevi. Bet tas nozīmē arī ļoti cītīgu pieaugušā uzvedības vērošanu un varētu teikt, ka viss tiek pamanīts līdz sīkumam - ko saka un ko dara pieaugušais saistībā ar vērtējumiem un izteikumiem par pašu bērnu vai kādu no vienaudžiem. Katrs pieaugušā izteiciens vai skatiens, kas pauž vērtējumu tiek pamanīts. Reizēm citu bērnu veiksmes un uzvaras var radīt bērnos bēdas un pārdzīvojumus, bet neveiksmes var izraisīt patiesu prieku un sajūsmu. Tieši šis ir īstais vecums kurā tā pa īstam pret vienaudzi parādās tādas smagas emocijas kā skaudība, greizsirdība, aizvainojums. Un laikam jau šobrīd ir viegli saprast kāpēc bērni šajā vecumā tik daudz konfliktē, strīdas un vēlas būt viens par otru labāki.
Šajā vecumā bērni vairs nemeklē to kas viņiem ir līdzīgs, bet viņiem ar vien nozīmīgāks paliek tas, kas viņus atšķir no citiem bērniem. Tāpēc bieži viņi lielās, mēģina sevi parādīt un konkurēt viens ar otru. Un bieži vien ir sastopami bērni, kas no tā, ka kāds viņus pārspēj ne pa jokam cieš. Un ja bērns tiešām tā cieš, tad tas var radīt ļoti nopietnas problēmas un saslimšanas. Un lai tas nenotiktu ir ļoti liela uzmanība jāvelta bērna emocijām un īpaši skaudībai, greizsirdībai un lielībai. Šajā vecumā to var izdarīt izmantojot spēli!
Jā, šis vecumposms izceļas arī ar lomu spēļu spēlēšanu un šīs spēles protams ir kolektīvas, jo laikam jau grūti ir iedomāties bērnu spēlējam lomu spēles vienatnē. Līdz ar to, ka lielākai daļai bērnu lomu spēles ir ļoti mīļa un svarīga nodarbe, tās ir arī ļoti labs veids kā mācīt bērniem dažādas prasmes. Lieliska iespēja ir mācīt bērniem ieklausīties vienam otrā, jo lai šīs spēles varētu spēlēt ir nepieciešams veidot darījuma attiecības. Tas nozīmē, ka ir jānonāk pie vienādiem spēles noteikumiem. Līdz ar to bērni ir spiesti mācīties ne tikai stāstīt, ko vēlas bet arī uzklausīt citu bērnu vēlmes. Lai varētu sasniegt kopīgo mērķi, bērni mācās cienīt viens otra spējas, kopējā rezultāta iegūšanai. Katram spēles dalībniekam ir sava svarīgā loma. Lielākā daļa lomu spēles ir veidotas tā, lai būtu pa pārīšiem, jeb partneri – (dakteris – slimnieks); (pārdevējs – pircējs) u.c.. Lai lomu spēle varētu eksistēt ir jāievēro otrs cilvēks, jāsadarbojas ar viņu un bieži vien jānonāk pie vienādiem spēles noteikumiem.
Un jo vairāk bērni spēlē lomu spēles, jo mazāk viņi vēlas apliecināt sevi un būt labākie vienaudžu acīs.  Līdz ar to ar vien svarīgāka paliek spēle, ko viņi var spēlēt kopā ar vienaudžiem. Jo vairāk bērni kaut ko darīs kopā, kopēju mērķu sasniegšanai, jo mazāk viņiem būs nepieciešamība būt pašiem labākajiem.
Tad kad bērni ir iemācījušies spēlēties un viens otru sadzirdēt, tad varētu teikt ka bērni ir iemācījušies draudzēties. Un parasti tas ir nākamais solis jeb 6-7 gadu vecums.

Piedzīvotais 2-3. gadu vecumā un ieguvumi!

Šodien gribu pastāstīt kādā pasaulē dzīvo 2-3 gadus vecie mazuļi un no kā ir atkarīga vecāku un bērnu veiksmīga sadarbība un līdzāspastāvēšana.

1)    Kādas ir bērna attiecības ar priekšmetu pasauli, jeb spēlēm un rotaļām.
Šajā vecumā bērnam ir attīstījušās spējas pašam ēst ar karoti, padzerties no krūzītes, noturēt zīmuli, rakt zemi ar lāpstiņu u.c.  2-3 gadus vecs bērns sāk spēlēt vienkāršas spēles, atdarinot to, ko viņš redz mājās un bērnudārzā – liek gulēt lelles, klāj galdu, apskata zobus, brauc ar mašīnu u.c. Šajā vecumā spēles, un pieaugušo atdarināšana, ir sēkliņas, kuras tiek iesētas, lai sagatavotu bērnu piecu gadu vecumam, kurā lielu daļu bērna dzīves aizņem lomu spēles, kas, protams, veicina bērnu sociālās lomas apgūšanu un līdz ar to arī sociālo prasmju apgūšanu.
2)    Kā attīstās bērna attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
Šeit tiek domātas bērnu attiecības ar pieaugušajiem, kas galvenokārt balstās uz savstarpēju  sadarbību. Tas, ko bērns šajā vecumā vēlas no pieaugušā, ir kopīga darbošanās (spēlēt spēli, dziedāt, krāmēt klučus u.c.), tātad svarīga ir pieaugušā līdzdarbošanās bērna rotaļās un spēlēs. Spēlēšanās brīdī bērns vienlaicīgi no pieaugušā saņem gan uzmanību, gan labsirdību, gan sadarbību un šī trīsvienība arī raksturo to, ko tad bērns sagaida no pieaugušā šajā vecumā. Šajā vecumā bērnam vairs nepietiek ar pamatvajadzību apmierināšanu, bet ir radusies arī nepieciešamība pēc spēļu biedra. No sākuma pieaugušais kopā darbojoties ar bērnu tam stāsta, rāda un patiesi velta laiku dažādām nodarbēm, bet ar laiku šīs nodarbes pārņem pats bērns un kļūst patstāvīgs, tā iemācoties darīt pats. Tas arī nozīmē to, ka pieaugušais kļūst par tādu kā objektu, kuru atdarina, bet vienlaikus arī par tādu, kurš ir galvenais bērna sasniegumu vērtētājs. Tāpēc, tas ko saka pieaugušais par 2-3. gadus vecu bērnu arī veido viņa priekšstatus par sevi.
3)    Veidojoties un mainoties bērna attieksmei pret priekšmetu pasauli un pret pieaugušo, mainās arī tas kā bērns attiecas pret sevi.
No sākuma rodas jautājums! Kā bērns var zināt, kas viņš ir? Ko viņš var izdarīt pats? Domājams, ka šī bērna sapratne par to, kāds viņš ir, nāk tikai no pieredzes. Bērna individuālās pieredzes un pieredzes, ko bērns iegūst saskaroties ar citiem bērniem un pieaugušajiem. Saskarsmē ar citiem cilvēkiem bērns iegūst pieredzi par cita cilvēka uzvedību, attieksmēm, izpausmēm – un caur to visu viņš iepazīst arī sevi, tā saskaroties, it kā skatoties spogulī. Tas ko bērns šādā saskarsmē ar pieaugušajiem uzzina ir tas: Vai viņu mīl?, Vai viņš ir svarīgs? Lai bērns psihiski labi attīstītos, viņam ir nepieciešams piedzīvot to, ka viņš citiem ir nozīmīgs. To bērns uzzina dzirdot ko par viņu saka vecāki, kā viņu tur rokās, kā ar viņu sarunājas, cik daudz laika viņam velta u.c.. Un, protams, tas arī ir bērna attīstības pamatā un rada drošības sajūtu, kura ir nepieciešama, lai bērns varētu pilnvērtīgi iepazīt pasauli.
Pienāk brīdis, kad bērns sāk apzināties pats sevi (mans, es, komentē savas darbības, spēj saprast cita cilvēka emocionālo stāvokli – samīļo, iedod buču; atpazīst savu dzimumu; bērns sevi atpazīst spogulī un bildēs).
Tad, kad bērns sevi apzinās, varam sākt runāt par bērna pašvērtējumu, kas šajā vecumā  ir ļoti cieši saistīts ar to, kā pieaugušais vērtē bērnu: kā veiksminieku, vai tūļu u.c.
Protams, nevar aizmirst arī attiecības ar vienaudžiem, kurās bērns ap 2. gadu vecumu sāk arvien vairāk vērot savus vienaudžus un to fiziskos dotumus, izdarot secinājumus par to, kas viņiem ir kopīgs un atšķirīgs, un tādā veidā bērniem izveidojas priekšstats par savu fizisko ķermeni. Divu gadu vecumā bērniem savā starpā vairāk ir tādas kā objektu attiecības - tas nozīmē, ka viņi viens otru aiztiek, tausta, grūsta, uzkāpj viņiem, bet to emocionālajai reakcijai viņi vel nepiegriež tādu vērību, bet savukārt tas bērns, uz kura kāds uzgrūdies, izrādīs lielu neapmierinātību vai mēģinās atdarīt ar to pašu. Divu gadu vecumā, bērni negatīvas reakcijas attiecībā uz vienaudžiem izmanto daudz biežāk, nekā pozitīvas. Tādēļ arī bieži rodas jautājumi par kodējiem, sitējiem un vel dažādu izpausmju īpašniekiem.
Bet jau trīs gadu vecumā bērni labprāt spēlējas kopā, danco, lec, skrien, kutina viens otru un smejas. Viņi vairs necenšas izvairīties viens no otra un otru bērnu neuztver par rotaļlietu, bet jau par spēļu biedru ar kuru kopā var priecāties un spēlēties un pat pieņemt otra bērna iniciatīvu. Šajā vecumā bērni darbojoties kopā viens otrā atklāj un attīsta arvien jaunas īpašības un talantus, kā arī rosina radošumu un gūst viens no otra ļoti daudz pozitīvu emociju.

Esam pietuvojušies trīs gadu vecumam, kas ir ļoti nozīmīgs periods bērna dzīvē un
parasti vecāki šo vecumu sauc par problēmu un pārbaudījumu laiku. Laikam jau ne tikai šī vecuma bērnu vecāki sastopas ar grūtībām, bet arī bērni diezgan grūti pārdzīvo šo vecuma periodu, kurā nākas daudz strīdēties, mazāk „klausīt” to ko saka pieaugušie.
Ar kādām pārmaiņām saskaras bērns šajā vecumā?
Tas ir pavisam īss laika periods, kad bērnam ir ļoti ātri un strauji jāmaina kādi jau esoši stereotipi, attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem, notikumiem un sevi. Ir jāatrod sava vieta šajā lielajā pasaulē un jāsāk tā ieņemt. Šīs lielās pārmaiņas ir par iemeslu tam, ka parādās nestabilas rakstura iezīmes un emocionālais jūtīgums pret visu, ko saka vai dara pieaugušais.
Līdz šim vecumam, pieaugušajiem un bērniem nav krasu vēlmju atšķirību, bet ja ir, tad diezgan veikli ar kādu interesantu priekšmetu to var novērst. Bet jau 2,5-3 gadu vecumā bērnam parādās savas vēlmes, kas viennozīmīgi nesaskan ar pieaugušo vēlmēm. Tās parasti ir ļoti noturīgas, nenovēršamas un sākas ar vārdiem „es gribu...”. Līdz ar to varētu teikt, ka parādās tāds kā negatīvisms. Bet tas viss nerodas ar domu ieriebt vai spītēt pieaugušajiem, bet rodas ar domu uzsvērt savu „Es” un atrast savu viedokli. Otra īpašība, kura aizņem daudz vietas šajā vecumā ir spītība, kas nav tas pats, kas neatlaidība, un to vajadzētu atšķirt. Šīs rakstura īpašības atšķiras ar to, ka ja bērns prasa kādu konkrētu lietu un dara to neatlaidīgi, tad tā nav spītība, bet ja bērns saka: „Tev tas jādara tāpēc, ka es to gribu”, tad tā jau ir spītība, jo nav pamatojuma kāpēc. Bērns bieži vien pats nezina kāpēc viņš kaut ko vēlas, bet lai varētu iemācīties saprast savas vēlmes, no sākuma ir kaut kas jāvēlas, varbūt, pat nezinot kāpēc. Trešā īpašība ir visa noliegšana un īpaši visa tā, ko viņš kādreiz darīja bez grūtībām. Viņš protestē pret visu, kas kādreiz bija pieņemams. Ceturtā īpašība ir tā, ka bērns pilnīgi visu vēlas darīt pats, īpaši to, ko vel īsti nemāk. Retāk sastopamas īpašības ir tādas, kā bērna agresivitāte un nerimstoša konfliktēšana. Vai arī tādas situācijas, kas biežāk ir sastopamas ģimenēs, kurās ir vienīgais bērns – viņš vēlas, lai tiktu īstenotas visas viņa vēlmes, un pie mazākā iemesla metas zemē un sit galvu pret grīdu, taisa histērijas un izplūst asarās.

Ko nenovērtējamu bērns iegūst šajā vecumā?
Tas ko bērni šajā vecumā dara - paši ar saviem spēkiem, dažādi manipulējot, meklē jaunas metodes un variantus, kā viņi paši var tikt galā ar dažādām situācijām. Līdz ar to, šis ir tas vecums, kurā bērniem ir radusies iespēja mācīties, būt mērķtiecīgiem, pacietīgiem un neatlaidīgiem. Bērni arī vēlas, lai viņu neatlaidība un centība tiktu novērtēta no pieaugušo puses. Ja mēs, kā pieaugušie, spēsim novērtēt un cienīt bērna neatlaidību, kas vairāk izpaužas kā spīts vai konfliktēšana, tad bērns iemācīsies cienīt gan sevi, gan citus.
Nu redziet, cik daudz svarīgu dzīves prasmju apgūst mūsu mazulis šajā grūtajā dzīves periodā.

Rekomendācijas vecākiem:
1.    Nodrošiniet savam divgadniekam dažādas aktivitātes, spēles ar dažādiem priekšmetiem, un šīs spēles spēlējiet kopā, sadarbojoties un mācot spēlēties. Kad bērns šīs spēles ir apguvis, viņš sāk izrādīt iniciatīvu un pats to dara bez pieaugušā palīdzības. Centieties nedarīt neko tādu bērna vietā, ko viņš jau ir apguvis, bet atbalstiet un izrādiet cieņu iniciatīvai.
2.    Svarīgi ir atbalstīt bērna centienus atdarināt pieaugušo. To var darīt atbalstot bērna vēlmi darīt to pašu, ko dara pieaugušie (mazgāt traukus, slaucīt, rakt utt.)pirms tam parādot, kā tad īsti ir jādara tas interesantais darbiņš. Ar tik pat lielu aizrautību būtu jāpalīdz bērnam izpausties arī tādās jomās, kā pašapkalpošanās iemaņas, jo tieši šis ir īstais vecums, kad to var iemācīt bērnam, vienkārši kopā spēlējoties. Tas, kas tiek prasīts no vecākiem, ir pacietība.

3.    Lieliet savu mazuli par panākumiem! Ja kas neizdodas, tad vienkārši uzmundriniet un palīdziet, nevis kritizējiet un lamājiet. Bet vienlaicīgi atceraties, ka uzslavai ir jābūt pelnītai un pamatotai – uzslavai ir jābūt spilgtākai un emocionālākai, bet kritikai īsākai, paskaidrojošākai. Tā, palīdzot bērnam, jūs iemācat, ka kritikai nav pazemojošs raksturs, bet pamācošs un izglītojošs .

Kā piedzimst personība!

 Kad mazulis ierodas pasaulē, mēs vēlamies, lai viņš būtu vesels, lai spētu attīstīties un augt. Bet tad pienāk brīdis un mēs sākam aizdomāties par to kāds cilvēks būs mūsu bērns. Tieši tas ir tas brīdis, kad mēs sākam domāt par bērna personību.
 Bērns piedzimst un mēs nosakām viņa dzimšanas laiku un datumu, tad dodam viņam vārdu, tad sākam rūpēties par bērna pamatvajadzībām, emocionālajām vajadzībām un tas ir arī brīdis, kad mēs sākam piedalīties arī bērna personības veidošanās procesā jeb ceļā! Lēnām augot ar mūsu atbalstu bērns sāk pieņemt vispārpieņemtas normas un sāk attīstīties kā individualitāte.  Galvenais nosacījums bērna labvēlīgajai attīstībai ir bērna pozitīvās attiecības ar  vecākiem un tuviniekiem, tās ne tikai ir vajadzīgas, bet tā ir nepieciešamība.
 Viena no audzināšanas lielajām atslēgām ir patiesu, godīgu un atbilstošu uzslavu klātesamība.  Uzslavas ir cieši saistītas ar bērna uzvedības vērtējumu, ne tikai kā mēs vērtējam bērna uzvedību, bet arī kādā veidā mēs bērnam aizrādām par viņa nepieņemamo uzvedību. Tas viss ir tik svarīgi, jo tas arī bieži vien nosaka to, kā bērns jūtas . Laikam jau ir saprotams, ja bērns jūtas slikti tad viņam nu nekādi nevar veidoties pozitīvs pašvērtējums, jo tikai, tad kad savā ikdienā lielākoties bērns dzird uzslavas, viņš var sajust lepnumu un sākt sevi novērtēt pozitīvi. Nu un  tas arī ir par iemeslu tam, ka bērnā sāk attīstīties tāda svarīga vajadzība, kā vajadzība pēc atzīšanas – būt labākam, būt pamanītam. Tā īpašība bērna dzīvei un attīstībai ir nozīmīga ar to, ka tā veicina bērna vispusīgu attīstību un līdz ar to arī augstākas konkurences spējas. Ja mēs vēlamies lai bērns justos atzīts un pieņemts, tad mēs nedrīkstam lietot tādas frāzes kā „Tev neizdosies...”, „Paklusē, jo tu nezini” ar šīm frāzēm mēs parādam savam bērnam, ka mēs viņu nenovērtējam un neuztveram kā līdzvērtīgu. Lai viņš vel ir maza personība, bet tomēr ir un arī viņam ir tiesības uz savu viedokli.
Esam tikuši līdz tam, ka tad kad bērns sāk saprast to, ka vecāki viņu atzīst un sāk viņu sadzirdēt un uzklausīt, bērns sajūtas līdzvērtīgs, tikai tad bērnam var sākt veidoties pašam savs pozitīvs iespaids par sevi, tad kad bērns sāk sevi redzēt pozitīvi, tad viņš vēlas atdarīt ar to pašu un būt tāds kādu viņu vēlas redzēt pieaugušie un ievērot tā prasības. Tāpēc, lai tas varētu notikt, pieaugušajam ir : „Izrādiet, lūdzu pārliecību par to, ka mazulis noteikti iemācīsies to, kas viņam šobrīd tik labi vel nepadodas un ka viņš patiešām ir labs, godīgs, draudzīgs, nu vienkārši lielisks bērns”.(Tāpēc salīdzināšana ar citiem, te ir galīgi nevietā.)
Bieži vien jau ikdienā mēs gan atbalstam savus bērnus, gan slavējam, bet ir situācijas, kuras mūs sadusmo! Tas trakākais, ko mēs dusmās varam izdarīt ir pateikt: „Es tevi vairs nemīlu un aiziešu no tevis”, šos vārdus pasakot sāk grūt bērna pasaule un viņam piezogas bailes, kas var pāraugt šausmās, bet visbiežāk jūs to esat pateicis tikai tāpēc, ka esat pazaudējis pacietību par to, ka bērns nav ievērojis kādus jūsu izvirzītos noteikumus. Tāpat dusmu iespaidā bērnu vecāki nosauc par meli, vai zagli vai tūļu, kas parasti tiek vērstas pret bērnu, lai viņu noliktu pie vietas un arī tas viņu ļoti sāpina. Tikai nedomājiet to, ka pazemojums ir iedarbīga metode! Jautāsiet kāpēc? Katru reizi, kad jūs pazemojat bērnu jūs viņā atstājat rūgtumu un negatīvas emocijas un ar laiku bērns attiecības veido negatīvi,  bieži  ir neapmierināts, bailīgs, aizvainots un pret pasauli noskaņots bērns, un galu galā izrādās, ka  arī pret jums.
Jūs esat tieši tie, kas bērnu iepazīstina ar pasauli, jūs esat daļa no pasaules, kurā dzīvo bērns.  Un viss tas, ko jūs bērnam sakāt un rādāt ļoti ietekmē to, jo iespējams, ka tas ir vienīgais, ko viņš par sevi zina. Ja jūs teiksiet, ka jūsu bērns nekas nav, tad vis drīzāk, ka viņš arī nekas nebūs! Pazemojot, noniecinot, kritizējot bērnu, tas nekā neveicina bērna vēlmi kļūt labākam. Bērnam veidoties un augt palīdz tikai vecāku mīlestība un ticība, kas pauž optimismu, ka bērns spēs būt labāks. Lai kā arī būtu es ticu, ka dots devējam atdodas un ko sēsi to pļausi! Sēsi mīlestību, tad arī to pļausi, sēsi bailes un dusmas, tad tie arī būs tie augļi ko novāksiet.
Tā noslēpumainā atslēdziņa, kura patiešām ir vajadzīga vecākiem ir spēja atcerēties, ka bērniem visos vecumos visvairāk vajadzīgs ir emocionālais atbalsts. Un noslēpums slēpjas tajā, ka vecākiem bērni ir jāatbalsta gan pozitīvos notikumos, gan negatīvos! Laikam jau tas ir tas pats grūtākais! Pateikt bērnam: „Es tevi nemīlu, ja tu to varēji izdarīt” ir noziegums pret bērnu un  tās ir vienas no kārtējām šausmām, ko bērns var dzirdēt no sava tuvākā! Bet tajos gadījumos, kad bērnam ir gadījusies kāda ķibele, tas kas var palīdzēt, jums pateikt savas sajūtas ir „Es tevi mīlu, bet esmu tik sarūgtināts....”, tā sakot mēs bērnu nepazemojam un šim teicienam ir milzīgs spēks, jo šī frāze bērnā rada kauna sajūtas un sirdsapziņas pamatus, kas dzīves laikā mums katram noderēs!
Visgrūtākais uzdevums vecākiem bieži ir iemācīt bērnam tikt galā ar savām emocijām un runa jau parasti iet par tā sauktajām negatīvajām emocijām. Tādēļ vecākiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai pamanītu tos brīžus, kad bērns uzvar pats sevi un ir pārvarējis kādu no grūtajām emocijām (dusmas, skaudību, bēdas), tajā brīdī ir noticis pats svarīgākais, jo bērnam ir uzradusies pieredze, ka tas ir iespējams un vel ar paša spēkiem. Tad kad bērns ir iemācījies pārvarēt sevi, mēs kā vecāki varam gavilēt, jo vienu no svarīgākajiem uzdevumiem mēs esam spējuši iemācīt savām atvasītēm.
Tad jau sanāk, ka ne tikai pieaugušo dzīve ir pārsteigumu, nepatikšanu, vilšanās un kļūdu pilna, bet arī bērns savā ikdienā sastopas ar tieši to pašu! Bērnam, protams, ir jāmācas tikt galā ar savām grūtībām. Piemēram: meli, bērnam ir tad, kad vēl nav izveidojusies tāda vērtība kā godīgums. Mūsu uzdevums ir būt par bērna ceļrādi un piemēru, lai veicinātu šīs vērtības rašanos bērnā. Tātad, pirmkārt, mums pašiem jāpiemīt ir šai īpašībai, tas ir tāpat kā ar angļu valodu, ja es to nemāku, es to nevaru iemācīt citiem!
Kā saka Mazais Princis: „Es neesmu burvis, es tikai mācos ”, esot kopā bērniem tas jāatceras vienmēr. Tādēļ bērnam ejot šo sarežģīto un nezināmo ceļu ,ko sauc par personības veidošanos, mēs pieaugušie un īpaši jau bērnu vecāki varam būt lieliski palīgi, nevis darot bērna vietā, bet darot tā lai darītos!

Attiecību noslēpums – patiesa pieņemšana.

  Kad cilvēks spēj just un patiesi pieņemt otru cilvēku, tad viņš spēj arī atrast dažādus veidus kā palīdzēt otram. Cita cilvēka pieņemšana veicina attiecības, tajās  viņš var augt, attīstīties, veikt konstruktīvas izmaiņas savā dzīvē, iemācīties risināt dažādas problēmas, būt psihiski  vesels, veiksmīgs un radošs.  Jā, tas ir viens no dzīves skaistākajiem un vienkāršākajiem paradoksiem: tad, kad cilvēks sajūtas patiešām citu pieņemts, viņš atbrīvojas un var sākt domāt par to kā kaut ko mainīt, kā augt un attīstīties un kā kļūt par to, kas varētu būt.
 Pieņemšana ir kā auglīga augsne, kas ļauj mazai sēkliņai izaugt par tādu ziedu, par kādu tā varētu kļūt.  Augsne jau ir tikai tā, kas veicina sēklas kļūšanu par ziedu. Viņa atbrīvo sēkliņas spēju augt, bet potenciāls atrodas tikai un vienīgi pašā sēkliņā. Tas ir tāpat kā ģimenē bērnam ir potenciāls lai attīstītos, bet pieņemšana ir kā augsne- tā atļauj bērnam realizēt savu potenciālu.
 Kāpēc tieši vecāku pieņemšana tik ļoti pozitīvi ietekmē bērnus? Tas parasti nav tik vienkārši saprotams vecākiem. Jo liela daļa cilvēku domā, ja mēs pieņemam bērnus, tad jau viņi paliks tādi kādi ir un neko nemainīs. Un pats labākais veids, lai bērni nākotnē kļūtu par kaut ko labāku ir pateikt tiem, ka jūs viņus nepieņemat tikai tagad, bet tas ar laiku mainīsies.
  Tāpēc arī lielākā daļa vecāku audzinot savus bērnus un sarunājoties ar tiem izmanto tieši tos  vārdus un teikumus, kuri parasti bērnos rada sajūtu, ka viņus nepieņem, līdz ar to var  teikt, ka vecāki izmanto nepieņemšanas valodu un uzskata to par labāko palīdzības veidu saviem bērniem. Līdz ar to veidojas ģimenes augsne, ar kuras palīdzību  vecāki audzina savas atvases un „it kā ” veicina bērna attīstību, vis biežāk šie audzināšanas paņēmieni ir saistīti ar dažāda veida bērna vērtējumu– spriedumi, kritika, sprediķi, aizrādīšana, komandēšana un sodīšana – šie visi ir tieši tie veidi, kuri sagādā bērniem sajūtas, ka viņus nepieņem. 
  Pieņemšanas valoda ir tā, kura ļauj bērniem pacelties un augt, tā atbrīvo bērnu, lai tas spētu dalīties a savām  jūtām un problēmām. To pierādījuši ir psihoterapeiti un psihologi savā darbā, ka visefektīvākie speciālisti ir tieši tie, kuri strādājot ar klientiem, spēj tos pieņemt .  Kā stāsta klienti, ka viņi spēj terapeitam uzticēties un stāstīt dažnedažādas sliktas lietas par sevi tikai tāpēc, ka viņi jūt, ka psihologs viņu pieņems, neatkarīgi no tā vai viņš stāstīs labu vai sliktu. Līdz ar to var arī secināt, ka tieši pieņemšana ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicina izaugsmi un pārmaiņas terapijā un konsultēšanā.
   Apskatot visu iepriekš rakstīto, var secināt, ka ļoti svarīga ir cilvēka pieņemšana, bet tā ir tik pat svarīga kā mīlestība pret cilvēku. Laikam jau pieņemt citus ir tāds patiešām patiess „mīlestības akts”, jo justies pieņemtam nozīmē arī justies mīlētam. Un nav jau nemaz tik sena, ka psiholoģijā ar vien vairāk sāk novērtēt šo mīlestības tēmu, kā milzīgu spēka avotu, jo tā palīdz attīstīties prātam un ķermenim, tad kad tam ir nodarīts pāri. Ne pa velti saka, ka mīlestība dziedē visu! Un lai atvieglotu ceļu vienam cilvēkam pie otra, palīdz tādas prasmes kā Aktīvā Klausīšanās, kas palīdz pieņemt un saprast nozīmīgos cilvēkus mums apkārt!